Nē, es neesmu mirusi, vienkārši laika un vēlēšanās trūkuma dēļ, kā arī visu šito svētku un blogu/twittera dēļ esmu pametusi wordpressu. Anyway, tā kā man visi `domugraudi` un gadu apskati ir šeit, tad sākšu veidot šī[okēj, pagājušā] gada stulbāko/labāko dienu TOP10.

  • Labākā darbdiena: 13.decembris
  • Sliktākā darbdiena: 30.novembris [sliktākā diena EVER]
  • Labākā diena: 21.maijs, 9.augusts
  • Sliktākā diena: 22.maijs, 7.augusts
  • Labākā F1 svētdiena: 10.oktobris, 14.novembris
  • Sliktākā F1 svētdiena: 29.augusts, 24.oktobris

TURPINĀJUMS VĒLĀK!

Šodien atkal parunāšu bišķīt par mīlestību. Es nezinu, kas man pēdējā laikā ir ar šo tēmu, jo es neesmu samīlējusies/pamesta/whatever [manā dzīvē nekas nav mainījies kopš šī gada maija beigām], bet nu tāds man pēdējā laikā stils. Anyway, ievads laikam jau šim ierakstam nav vajadzīgs.
Es atceros savu pirmo ārzemju ceļojumu. Man tad bija gadi 10, un kopā ar ģimeni devāmies uz Turciju – tagad arī es drīkstēju skaitīties stilīga, jo klasē gandrīz visi jau ap to laiku bija paceļojuši pa kādu citu valsti, un tie, kas nē, jutās tizli. Tad nu ceļojums bija vienkārši sapņu piepildījums. Nekad mūžā nebiju redzējusi tik skaistu jūru, kalnus un visu pārējo [nesāksim nu klāstīt par Turcijas ģeogrāfiskajiem apstākļiem, klimatu un dabu], turklāt sapazinos ar kādu puisi. Viņš gan bija vecāks par mani un piestrādāja kafejnīcā `Pronto`, man atkal bija tikai 10 gadu un sajēgas par attiecībām gandrīz nekādas, bet ar viņu kopā bija tiešām forši – satikāmies katru dienu, es vienmēr varēju dabūt par brīvu svaigu sulu vai saldējumu, kā arī ēdienus ar krietni lielākām porcijām pa lēto [man pat ar viņu ir bilde, lai gan toreiz nebija digitālā fotoaparāta, tāpēc bildējām ļoti reti – tikai to `svarīgāko`]… Bet sapnis, protams, beidzās – vajadzēja doties mājās. Laikam ir lieki teikt, cik ļoti liels besis man bija. Raudāju visu pēdējo nakti un visu ceļu lidmašīnā, par to, ka nekad neredzēšu savu draugu, šo jūru, mazos kucēnus, ko katru dienu baroju ar pienu, banānu audzi… Un tētis, projām lidojot, uzdeva man jautājumu – vai tiešām bija vērts braukt atpūsties, ja pēc tam ir jāizcieš tik daudz negatīvu emociju un skumju?
Tad nu tieši tāds pats jautājums rodas man tagad, domājot par mīlestību. Vai tiešām ir vērts to tik ļoti gaidīt, lai uz kādu laiciņu sajustos ideāli, zinot, kas būs pēc tam? Jā, protams, mīlestībai ir divas iespējas, bet vai kāda no viņām patiešām ir gana laba?
Pirmā iespēja – pēc kopā pavadīta noteikta laika jūs izšķiraties. Tevi pamet, tu pamet – vienalga, tas nenotiek bez iemesla, un tieši iemesls liks tev pārdzīvot un raudāt pat tad, ja tieši tu esi cilvēks, kurš nolemj pasūtīt otru ieskrieties. Varētu jau teikt, ka viss tas labais laiks, kas pavadīts kopā, ir daudz ilgāks par laiku, kuru jāskumst, bet cik spēcīgas ir prieka un cik – skumju emocijas? Vai ir iespējams iegūt pietiekami daudz pozitīvā, lai kompensētu bēdas, turklāt ņemot vērā to, ka, jo ilgāk cilvēki ir bijuši kopā, jo grūtāk tiem ir pierast pie tā, ka tava pusīte vairāk nebūs tev blakus?
Ir gan arī otrā iespēja – `un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam`. Bet – come on – cik procenti cilvēku tā tiešām arī dzīvo? Cik attiecību beidzas ar kāzām un laimīgu kopdzīvi? Un galu galā – vai šī kopdzīve tiešām ir tik saulaina? Esmu ievērojusi, ka ļoti bieži, pamanot uz ielas kādu sievieti ap 30-40, kurai ir bērns vai arī vīrs blakus, uzdodu sev jautājumu – vai viņa ir laimīga? Un es šaubos, ka vairāk kā viena no desmit uz šādu jautājumu nedomājot atbildēs `jā`.
Es gan necenšos tādā veidā noniecināt mīlestību un padarīt to tizlu citu acīs, bet nu reizēm gadās aizdomāties par to visu un nonākt pie secinājuma, ka tas varbūt arī nav tik forši, kā vienmēr pirmajā brīdī šķiet. Varbūt tikai man tā liekas, kaut gan pēc visa, kas dzīvē [un īpaši pēdējā laikā] ir piedzīvots/redzēts, drīzāk gribas noticēt tam, nevis visiem optimistiskajiem stāstiem un cerībām. Think about it.

`Mēs aizgājām līdz ragam, pa ceļam lasot dzintargraudus, un apsēdāmies uz lielajiem, pelēkajiem akmeņiem, kuru šajā vietā bija neizsakāmi daudz. Man nez kāpēc atausa atmiņā, kā gadu atpakaļ es biju te ar Lindu, tajā dienā es nopirku žurnālu par formulu-1 un centos izklāt smiltīs Raikkonena plakātu, bet man traucēja jūras vējš, kas visu laiku pūta to prom.
Tad man bija tik viegli, es nedomāju par mīlestību, vasarā manās domās nebija pat Viņš, un es jutos tik brīva kā savvaļas zirgs, skrienošs pa lauku plašumiem ar izlaistām, nesakoptām krēpēm. Bet attiecības, pat tādas, kā bija man ar Krisu, jo mēs vienkārši dievinājām viens otru, bija cilvēks, kas zirga kaklā uzmeta cilpu, lai tas nekur vairāk nevarētu aizskriet. Zirgs slējās pakaļkājās un skaļi zviedza, bet cilvēks nepadevās, un drīz no brīvā savvaļas dzīvnieka nepalika nekā, tas kā ēna klusām un mierīgi stāvēja aplokā, pat nepriecājoties par sauli, un tikai lielajās, melnajās acīs mirdzēja ainas no pagājušās, nevaldāmās dzīves, neizsakāmas ilgas pēc tiem bezgalīgajiem laukiem, kas vienmēr to sagaidīja kā savējo. Jo tikai tur varēja elpot ar pilnu krūti, darīt to, ko aploks liedza, pat neskatoties uz cilvēka rūpēm un mīļumu, kas vienkārši dievināja savu zirgu un varētu izdarīt jebko, ja tikai tas mācētu runāt un viņam to pajautātu.
Un šis zirgs tagad bija manas domas, bet cilvēks – mīlestība, kas nekad nevar būt pilnīgi ideāla, jo tai ir pieradums spēlēties ar mums kā ar lupatu lellēm vai arī izšķirt cilvēkus tieši tad, kad viņi beidzot ir sapratuši, ka ir laimīgi.`
(Mans, 2010.)