Nē, es neesmu mirusi, vienkārši laika un vēlēšanās trūkuma dēļ, kā arī visu šito svētku un blogu/twittera dēļ esmu pametusi wordpressu. Anyway, tā kā man visi `domugraudi` un gadu apskati ir šeit, tad sākšu veidot šī[okēj, pagājušā] gada stulbāko/labāko dienu TOP10.

  • Labākā darbdiena: 13.decembris
  • Sliktākā darbdiena: 30.novembris [sliktākā diena EVER]
  • Labākā diena: 21.maijs, 9.augusts
  • Sliktākā diena: 22.maijs, 7.augusts
  • Labākā F1 svētdiena: 10.oktobris, 14.novembris
  • Sliktākā F1 svētdiena: 29.augusts, 24.oktobris

TURPINĀJUMS VĒLĀK!

Šodien atkal parunāšu bišķīt par mīlestību. Es nezinu, kas man pēdējā laikā ir ar šo tēmu, jo es neesmu samīlējusies/pamesta/whatever [manā dzīvē nekas nav mainījies kopš šī gada maija beigām], bet nu tāds man pēdējā laikā stils. Anyway, ievads laikam jau šim ierakstam nav vajadzīgs.
Es atceros savu pirmo ārzemju ceļojumu. Man tad bija gadi 10, un kopā ar ģimeni devāmies uz Turciju – tagad arī es drīkstēju skaitīties stilīga, jo klasē gandrīz visi jau ap to laiku bija paceļojuši pa kādu citu valsti, un tie, kas nē, jutās tizli. Tad nu ceļojums bija vienkārši sapņu piepildījums. Nekad mūžā nebiju redzējusi tik skaistu jūru, kalnus un visu pārējo [nesāksim nu klāstīt par Turcijas ģeogrāfiskajiem apstākļiem, klimatu un dabu], turklāt sapazinos ar kādu puisi. Viņš gan bija vecāks par mani un piestrādāja kafejnīcā `Pronto`, man atkal bija tikai 10 gadu un sajēgas par attiecībām gandrīz nekādas, bet ar viņu kopā bija tiešām forši – satikāmies katru dienu, es vienmēr varēju dabūt par brīvu svaigu sulu vai saldējumu, kā arī ēdienus ar krietni lielākām porcijām pa lēto [man pat ar viņu ir bilde, lai gan toreiz nebija digitālā fotoaparāta, tāpēc bildējām ļoti reti – tikai to `svarīgāko`]… Bet sapnis, protams, beidzās – vajadzēja doties mājās. Laikam ir lieki teikt, cik ļoti liels besis man bija. Raudāju visu pēdējo nakti un visu ceļu lidmašīnā, par to, ka nekad neredzēšu savu draugu, šo jūru, mazos kucēnus, ko katru dienu baroju ar pienu, banānu audzi… Un tētis, projām lidojot, uzdeva man jautājumu – vai tiešām bija vērts braukt atpūsties, ja pēc tam ir jāizcieš tik daudz negatīvu emociju un skumju?
Tad nu tieši tāds pats jautājums rodas man tagad, domājot par mīlestību. Vai tiešām ir vērts to tik ļoti gaidīt, lai uz kādu laiciņu sajustos ideāli, zinot, kas būs pēc tam? Jā, protams, mīlestībai ir divas iespējas, bet vai kāda no viņām patiešām ir gana laba?
Pirmā iespēja – pēc kopā pavadīta noteikta laika jūs izšķiraties. Tevi pamet, tu pamet – vienalga, tas nenotiek bez iemesla, un tieši iemesls liks tev pārdzīvot un raudāt pat tad, ja tieši tu esi cilvēks, kurš nolemj pasūtīt otru ieskrieties. Varētu jau teikt, ka viss tas labais laiks, kas pavadīts kopā, ir daudz ilgāks par laiku, kuru jāskumst, bet cik spēcīgas ir prieka un cik – skumju emocijas? Vai ir iespējams iegūt pietiekami daudz pozitīvā, lai kompensētu bēdas, turklāt ņemot vērā to, ka, jo ilgāk cilvēki ir bijuši kopā, jo grūtāk tiem ir pierast pie tā, ka tava pusīte vairāk nebūs tev blakus?
Ir gan arī otrā iespēja – `un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam`. Bet – come on – cik procenti cilvēku tā tiešām arī dzīvo? Cik attiecību beidzas ar kāzām un laimīgu kopdzīvi? Un galu galā – vai šī kopdzīve tiešām ir tik saulaina? Esmu ievērojusi, ka ļoti bieži, pamanot uz ielas kādu sievieti ap 30-40, kurai ir bērns vai arī vīrs blakus, uzdodu sev jautājumu – vai viņa ir laimīga? Un es šaubos, ka vairāk kā viena no desmit uz šādu jautājumu nedomājot atbildēs `jā`.
Es gan necenšos tādā veidā noniecināt mīlestību un padarīt to tizlu citu acīs, bet nu reizēm gadās aizdomāties par to visu un nonākt pie secinājuma, ka tas varbūt arī nav tik forši, kā vienmēr pirmajā brīdī šķiet. Varbūt tikai man tā liekas, kaut gan pēc visa, kas dzīvē [un īpaši pēdējā laikā] ir piedzīvots/redzēts, drīzāk gribas noticēt tam, nevis visiem optimistiskajiem stāstiem un cerībām. Think about it.

`Mēs aizgājām līdz ragam, pa ceļam lasot dzintargraudus, un apsēdāmies uz lielajiem, pelēkajiem akmeņiem, kuru šajā vietā bija neizsakāmi daudz. Man nez kāpēc atausa atmiņā, kā gadu atpakaļ es biju te ar Lindu, tajā dienā es nopirku žurnālu par formulu-1 un centos izklāt smiltīs Raikkonena plakātu, bet man traucēja jūras vējš, kas visu laiku pūta to prom.
Tad man bija tik viegli, es nedomāju par mīlestību, vasarā manās domās nebija pat Viņš, un es jutos tik brīva kā savvaļas zirgs, skrienošs pa lauku plašumiem ar izlaistām, nesakoptām krēpēm. Bet attiecības, pat tādas, kā bija man ar Krisu, jo mēs vienkārši dievinājām viens otru, bija cilvēks, kas zirga kaklā uzmeta cilpu, lai tas nekur vairāk nevarētu aizskriet. Zirgs slējās pakaļkājās un skaļi zviedza, bet cilvēks nepadevās, un drīz no brīvā savvaļas dzīvnieka nepalika nekā, tas kā ēna klusām un mierīgi stāvēja aplokā, pat nepriecājoties par sauli, un tikai lielajās, melnajās acīs mirdzēja ainas no pagājušās, nevaldāmās dzīves, neizsakāmas ilgas pēc tiem bezgalīgajiem laukiem, kas vienmēr to sagaidīja kā savējo. Jo tikai tur varēja elpot ar pilnu krūti, darīt to, ko aploks liedza, pat neskatoties uz cilvēka rūpēm un mīļumu, kas vienkārši dievināja savu zirgu un varētu izdarīt jebko, ja tikai tas mācētu runāt un viņam to pajautātu.
Un šis zirgs tagad bija manas domas, bet cilvēks – mīlestība, kas nekad nevar būt pilnīgi ideāla, jo tai ir pieradums spēlēties ar mums kā ar lupatu lellēm vai arī izšķirt cilvēkus tieši tad, kad viņi beidzot ir sapratuši, ka ir laimīgi.`
(Mans, 2010.)

Man kaut kad ienāca prātā doma [labi, jā, okej, es tagad rakstu, jo te sen nekas nav drukāts] – visi tikai runā par tiem `maģiskajiem` datumiem, nu tad, kad dienas, mēneša un gada cipari sakrīt, rīko tad kāzas un tādā garā. Es, kad biju maza, visu laiku domāju, ka būtu stilīgi apprecēties 11.11.11., jo tad vienādi ir nevis trīs divciparu skaitļi, bet gan visi seši cipariņi, kas veido šo datumu. Dažādu iemeslu dēļ varu secināt, ka kāzas tik ātri man nespīd [sākumā jāatrod vispār kāds, kas mani precēs], bet nu – kas tad šajos datumos ir tāds `maģisks`? To gan es nezinu, bet ļoti labi atceros tieši to, ko darīju šajos datumos, īpaši jau pēdējos gados.
01.01.01. es laikam jau svinēju Jauno gadu. Neatceros, protams, laikam jau dzēru. Tālāk seko tāda maza pauzīte, bet zinu, ka 05.05.05. mēs ar klasi bijām ekskursijā Ventspilī. Dzīvojām kempingā [ar dažādiem piedzīvojumiem, ko plašākai publikai neklājas zināt], un Rīgā pa to laiku tētis nopirka skūteri. 06.06.06. laikam jau bija brīvdiena, jo es ar tēti un mammu aizgāju uz Mīlgrāvja veikala otro stāvu, un tur mēs nopirkām divus krēslus virtuvei [uz viena no tiem es sēžu pašlaik]. Atceros brīdi, kā mēs gājām pa to balto laukumu, un es nesu vienu no tiem. 07.07.07. bija sestdiena, kurā notika Lielbritānijas kvalifikācija, kad Kimi nedabūja pole position tikai tāpēc, ka izslīdēja pēdējā līkumā, bet no tās nedēļas nogales man viņš sāka riktīgi patikt [jo bija uzvarējis iepriekšējā sacīkstē Francijā] un es oficiāli kļuvu par viņa lielāko fani 🙂 08.08.08. mēs ar Lindu bijām Rojā un aizgājām uz to laukumu pie stārķiem. Savukārt tur bija diezgan daudz pāru, kas tajā dienā domē precējās, stāvēja limuzīni, bija vesels bars viesu un tādā garā. 09.09.09. bija trešdiena, un man atmiņā visvairāk palika epizode, ka tajā dienā mums bija pirmā veselības mācība pie tās jaunās skolotājas, mums vajadzēja kladē iezīmēt puķīti un ziedlapiņās sarakstīt, kas liek mums justies laimīgiem. Es sēdēju otrajā solā pie loga, man blakus sēdēja Gerda, priekšā – Žanete ar Agnesi un aizmugurē – Zane ar Katrīnu. Diez kas paliks atmiņā šogad.
Un ko Tu darīji šajos `maģiskajos` datumos? Let’s think a little bit.

Tā kā es sevi pieskaitu pie diezgan lieliem futbola līdzjutējiem, tad uzskatu par savu pienākumu izteikties par finālspēli, kā nekā, daudzi jau to ir paspējuši izdarīt.
Teiksim īsumā – diezgan pretrunīgi. Labi, man ir liels prieks par spāņiem, jo par viņiem fanoju jau no sākta gala, un Kasiljass ir mans mīļākais vārtsargs ever [man nez kāpēc vairāk patīk vārtsargi, nevis spēlētāji], bet nu – tiesneši šajā turnīrā pārspēja paši sevi tizlas tiesāšanas ziņā. Spēlē Vācija – Anglija neieskaita tīrus angļu gūtus vārtus [labi, tad es arī biju par Vāciju, tāpēc man bija dziļi vienalga, bet tomēr tas nav godīgi], spēlē Argentīna – Meksika [?] ieskaita vārtus no tīras aizmugures… tā varētu muldēt mūžīgi. Un šodien – nu bija tur aizmugure, kad spāņi iesita, nu bija, labi, varbūt ne tad, kad iesita, bet piespēlēs pirms šī vārtu guvuma… Turklāt nepiešķīra stūra sitienus pie spāņu vārtiem, vienu pat es redzēju [paralēli skatoties F1 atkārtojumu], kad bumba atsitās pret Xavi, kas stāvēja sieniņā, bet tiesnesim bija dziļi vienalga. Šitā tiešām varētu muldēt mūžīgi.
Un tāpat arī par to, vai Spānija bija pelnījusi uzvarēt. Jo spēlē viņi šajā turnīrā gaužām neinteresanti – visas play off spēles pabeidz ar rezultātu 1:0 un spēlē tā, ka vienkārši saspēlējas pusotras stundas garumā un, kad paveicas, iesit kaut kādus vārtus. Jā, man viņi patīk, bet šādas spēles ir pagalam garlaicīgas. Citi vēl apgalvo, ka spāņiem nevajadzēja vinnēt, turklāt Injestam [vai gailim, kā nu kurš viņu tagad sauc] nevajadzēja gūt zelta vārtus, jo viņš ir simulants un čīkstulis. Lai vai kā – spēle ir noslēgusies tā, kā ir, un diskutēt par to, kurš šajā situācijā ir lielākais lohs – tiesneši, Injesta, visi spāņi, Kasiljass vai kas tur vēl, tagad jau to neizmainīs.
Anyway, čempionāts bija visumā patīkams, noskatījos vismaz 50 no 64 spēlēm, tagad pat nezinu, ko darīšu bez futbola – pie visa foršā ātri pierod. Un apsveikumi spāņiem, lai kā tur arī būtu ar to vārtu gūšanu, un vislielākie mani `paldies` astoņkājim Polam, kurš burvīgi precīzi noteica visu Vācijas izlases spēļu rezultātus un vēl finālspēles iznākumu piedevām. Tas vismaz man deva papildus pozitīvismu 🙂
Līdz nākamajam čempionātam! Eiropas, ja ne pasaules.
Have fun!

Emm, jā, es neesmu rakstījusi te neko jau kopš 22. maija. Un šodien laikam jau ir pirmais jūlijs. Jā, jau jūlijs, pie velna. Es zinu, ka man šī vasara dikti riebjas, jo es sēžu mājās un neko nedaru, bet man arī dikti nepatīk, ja kaut kas paiet tik ātri, ka nevar pat paspēt to izbaudīt. Turklāt mani nemaz nevelk iet kaut kur sniegt dokumentus augstskolai + vēl iet uz to septembrī. Jo tā tomēr nav skola, un tur visiem ir uz tevi dziļi pofig. Bet nu labi.
Šodien man ir baigais brīnums, ka es vēl neesmu nomirusi pēc vakardienas astoņu stundu izbrauciena ar riteņiem, turklāt man nekas arī tā īpaši nesāp. Varbūt tas ir arī labi, jo es taču šovasar gribēju braukt ar riteņiem uz Jelgavu, un tur uz vienu pusi ir 60 km. Es gan nezinu, vai spēšu nobraukt vismaz pusceļu, iesākumam laikam jau ir jāpamēģina apbraukt apkārt Ķīšezeram, jo tur ir aptuveni 30 km.
Un vispār es pēdējā laikā esmu uzkārusies uz idejas aizbraukt uz Helsinku auto šovu, kur būtu jābūt Kimi un Sebi. Nezinu gan, kas no tā visa sanāks, jo nekādu precīzāku info es nekur internetā neesmu arī atradusi [izņemot krievu mājaslapas, kur nekas vairāk par datumiem nav], bet nu – cerība muļķa mierinājums.
Yo visiem!

Es nezinu, kāpēc tagad šeit rakstu, jo šodien neredzu jēgu it nekam un esmu tik dziļi ieslīgusi atmiņās, ka gribas raudāt. Pašlaik dziedu Aishas dziesmu tā, ka skan visa māja, pirms tam pasūtīju vienu jauku cilvēku, un nav zināms, ar ko tas viss beigsies.
Es nedomāju, ka tā būs. Jā, man skola riebās, es nevarēju sagaidīt mirkli, kad mani vairs pie šīs dzeltenās ēkas Valdemāra ielā 1 vairs nekas nesaistīs, kad es varēšu dzīvot normālu, brīvu dzīvi, nevis kā mazs bērns, par ko visi rūpējas, bet gan kā pieaudzis cilvēks, kam neviena priekšā nav jātaisnojas un jāatbild par visu neizdarīto. Bet tagad?
Tētis, kā man par spīti, ielādēja datorā veselu izlasi ar dziesmām par skolu, pēdējo zvanu, izlaidumu un tamlīdzīgām lietām. Un jā, teikšu godīgi – es apraudājos. Turklāt ne vienu reizi vien. Kad likās, ka viss jau ir labi un esmu kaut mazliet nomierinājusies, sāku raudāt atkal, pati nesaprotot, kāpēc.
Dažādu lietu nozīmi savā dzīvē cilvēks saprot tikai tad, kad tās zaudē. Es tagad labprāt ietu nākamā gada septembrī pirmajā klasītē, tiktos tur ar labiem draugiem, apmeklētu tādas stundas kā mūzika, kurās varētu dziedāt dziesmas par Mikimausi un draugiem ar tasi piena, baltā stunda, kad varētu apspriest visu, kas uz sirds, neko nenoklusējot, jo prātā nemaz nebija nekā tāda, par ko būtu jākaunas, kā tas ir tagad, zīmēšana, kad tevi novērtēja pozitīvi arī tad, ja zīmējums bija gaužām neglīts, un rokdarbi, kuros varētu veidot mammai apsveikumus no parastas baltas papīra lapas, uz kuras salīmēti izžāvēti ziedi vai uzzīmēts pelēks, greizs zaķēns.
Es agrāk smējos par to un uzskatīju, ka visi ir mazliet jocīgi, ja visu mūžu atceras skolu kā pozitīvāko laiku savā dzīvē. Iespējams, kāds tagad smejas par mani. I don’t care. Katram šāda atklāsme reiz būs jāpiedzīvo.
Auf Wiedersehen.